Spēkarukša pasaka

Reiz dzīvoja kāds mazs pūkains zvēriņš ar kuplu strīpainu asti. Viņš dzīvoja   ar savu Gobu ģimeni Rīgas daudzdzīvokļu mājā. Reiz Gobu tētis, mamma un viņu atvases devās uz laukiem apciemot savus lauku radiņus. Paņēma līdzi arī mazo jenotēnu, ko viņi bija iesaukuši par Strīpainīti. Laucinieki, priecīgi satikt sen neredzētus radiņus, sarīkoja vasarassvētkus. Priecājās, ēda, dzēra, trokšņoja un pilnīgi aizmirsa par Strīpainīti mašīnā. Strīpainītis bija noskumis un izbadējies, kā arī sabijies no lauku sētas suņiem. Sapratis, ka nu viņš ir pamests, Strīpainītis izrāpās pa steigā aizmirstu atvērtu mašīnas logu un nesās ko kājas nes uz tuvumā esošo mežu. Mežā suņi gan viņam nesekoja, bet, mūkot no tiem, Strīpainītis bija ieskrējis pārāk dziļi nepazīstamā mežā. Beigās izmisis, viņš saprata, ka vairs nespēs atrast ceļu atpakaļ pie mašīnas.

Tā Strīpainītis klīda visu nakti, un, kad uzausa rīts, nonāca pie gaisa trošu vagoniņa. Nolēma pārbraukt, paskatīties, kas notiek otrā pusē. Brauciens bija  pasakains. Izkāpis no gaisa trolejbusiņa mazais paskatījās sev apkārt un ieraudzīja, ka ir nonācis pasaku salu mežā, kurā bija pilns ar visādām dzīvām radībām, kas lidoja, lēkāja kokos un slēpās krūmos. Maz pa mazam, arī meža zvēriem palika interesanti, kas par neredzētu mazu zvēru. Tā kā tajā mežā nedzīvoja neviena jenotu ģimene, viņi sāka vīpsnāt par Strīpainīša košo asti un pilsētnieka izskatu, sāka Strīpainīti apsaukāt un izsmiet.

Klīstot pa mežu, Strīpainītis sajuta vilinošu smaržu. Ēdiens,” nodomāja jenotēns un devās smaržas virzienā.  Pasaku mežs smaržoja pēc  vārītām cūku pupām, sēņu žuljēna un debesmannā. Jo dziļāk mazais gāja, jo  smarža pieņēmās spēkā, līdz viņš nonāca pie pasaku kūts, kurā dzīvoja Meža valdnieks, Mežakuilis Prātavēders. Viņš bija palicis pavisam vecs un vairs nespēja atrast savas lielās Prātavēdera brilles. Paskatījies uz ienācēju, viņš jautāja : "Kas Tu esi par ruksi?" Mazais jenotēns pieklājīgi atbildēja: "Es esmu Gobu ģimenes jaunākais dēls, jenots Strīpainītis!" Valdieks daudz savā dzīvē bija pieredzējis, pabijis arī jenotu zemē, tāpēc zināja, ka ir tādi jenoti. Noklausījās Strīpainīša stāstu un saprata, ka mazais ir ļoti izsalcis, padalījās ar jenotēnu savās vakariņās. Cūku pupas vēl nekad nav bijušas tik gardas,” nodomāja mazais, kad Prātvēdera apaļīgā sieva pastūma uz viņa pusi debesmannā bļodu. Mežakuilis Prātvēders,  lūkodamies uz mazo žiperi caur briļļu apakšu saprata, ka ir jau kļuvis ļoti vecs, ja nevarēja atpazīt jenotu no rukša. Viņš sāka prātot, kā lai  valda viens pār visu Pasaku Meža valstību, ja neprot vairs pats savas brilles atrast? Ir jānodod Pasaku Meža salas kāda cienījama valdnieka pārziņā. Kā lai tādu atrod? Nolēma rīkot Lielās Prātvēdera Balvas sacīkstes. Daudz zvēru uz tām bija pieteikušies, vēl vairāk skatītāju.

Arī Strīpainītis pieteicās, jo domāja, ka tā varēs vairāk tautas apskatīt un pameklēt savējos. Arī te par viņu citi zvēri smējās un brīnījās, ko tāds mazais jocīgais zvēriņš ir no sevis iedomājies? Nu tik redzēsim, kā viņš izgāzīsies. Taisnība vien bija - Strīpainītis nemācēja skriet tik labi kā Zaķis, ne celt cik Lācis, ne minēt mīklas kā Lapsa, ne peldēt kā Bebrs. Taču valdnieks Prātavēders  skaitot kopējos punktus pieskaitīja arī labos sirdsdarbus un rokas padošanu komandas biedriem grūtā brīdī. Skaitīja dienu un nakti, līdz nonāca pie brīnumaina rezultāta. Zili brīnumi! Kopā visi punkti disciplīnās kā uzvarētāju uzrādīja mazo Strīpainīti.  Meža zvēri, nokaunējušies, ka sākumā nenovērtēja mazo jenotēnu, iesaucās - "Tas ir SpēkaRuksis, valdniek!"  un pasaku mežā atbalsojās - tas ir Spēkaruksis, Spēkaruksis... Tā nu šī iesauka jenotēnam palika.  

Sveicēju pulkā mazais jenotēns pamanīja savus lauku radiņus un priecīgs krita tiem ap kaklu. "Beidzot es satikšu mammu!!" priecājās jenotiņš.  Braucot mājup, mazais jenotēns māja ar ķepu pasaku meža iemītniekiem! "Es noteikti atgriezīšos pie Jums! Nākamvasar! "  

Mazā jenotēna sapnis nebija valdīt pār mežu, savu titulu viņš ar prieku atdeva otrās vietas ieguvējam Lācim, bet pats priecīgs nebeidza vien stāstīt savus pasakainos vasaras piedzīvojumus pasaku valstībā, visiem kas nenogura viņa stāstu klausīties.